Kaķu vēsture ir neparasta: tie ir nogājuši ceļu no “dievekļa līdz raganai”. Cilvēku attieksme pret tiem arī ir ļoti dažāda: viņus vai nu mīl, vai nemīl. Bet jāsaka kā ir, tādu, kas kaķus izteikti nemīl, nav daudz.
Visu mājas kaķu ciltstēvi ir Nūbijas savvaļas kaķi, kurus ēģiptieši pirms pieciem tūkstošiem gadiem izveda no Nūbijas. Senie ēģiptieši augstu vērtēja kaķu brīnišķīgo spēju iznīcināt grauzējus. Par to kaķi bija pieskaitīti pie svētajiem dzīvniekiem, bet nakts, auglības un bērnu radīšanas dieviete Basta tika attēlota ar kaķa galvu. Kaķi dzīvoja lepnos tempļos, pārtiekot no vislabākās barības, viņiem kalpoja savi priesteri, viņus pielūdza daudzie cienītāji. Ugunsgrēka gadījumā ēģiptietim no sākuma bija jāiznes kaķis un tikai pēc tam viņš drīkstēja ķerties pie uguns dzēšanas. Svētā dzīvnieka nāvi ļoti smagi pārdzīvoja. Bija sēru rituāls, saskaņā ar kuru nogrieza matus uz galvas un noskuva uzacis. Kaķa nogalināšana, pat nejauša, tika sodīta ar nāvi. Ir teika par to, kā kaķu dēļ ēģiptieši zaudēja kaujā persiešiem. Persiešu ķēniņš Kambizs pirms uzbrukuma kādai ēģiptiešu pilsētai savāca milzum daudz kaķu. Dzīvniekus palaida karaspēka priekšā, kur katrs karavīrs vairoga vietā turēja svēto radībiņu. Ēģiptieši padevās bez cīņas – viņi nevarēja riskēt ar kaķu dzīvībām. Mirušos dzīvniekus balzamēja un apbedīja no zelta vai sudraba izgatavotās kastēs, kuras bija bagātīgi rotātas ar dārgakmeņiem. 1860.gadā Ēģiptē netālu no Benihasānas atklāja kaķu kapsētu, kurā bija apbedītas 180 tūkstoši kaķu mūmijas. Kaķu laimīgā dzīve Ēģiptē beidzās aptuveni pirms 700 gadiem, kad ietekmīgā viduslaiku baznīca sāka vajāt dzīvniekus, kas bija cieņā Austrumos. Ar kristietības pastiprināšanos reliģiozā cīņa saasinājās un kaķiem iestājās melnie laiki. Par to, ka viņi bija pagānu dievi, par tieksmi pastaigāties naktīs, par nedzirdamo gaitu, par naktī spīdošajām acīm (par visu to, ko pielūdza Ēģiptē) viņus pasludināja par elles izdzimumiem, nešķīstā iemiesojumu, raganu pakalpiņiem. Gandrīz visās Eiropas valstīs kaķi kļuva par ļaunuma simbolu, it sevišķi - melnie. Dzīvniekus slīcināja, meta no torņiem, simtiem dedzināja sārtos. Holandē bija iedibināta sevišķa kaķu trešdiena – kaķu masveida iznīcināšanas diena. Un tikai žurkas izglāba maigos plēsējus no inkvizīcijas kalpiem; to draudošie uzbrukumi lika cilvēkiem saglabāt un pat iegādāties kaķus. Tai pašā laikā musulmaņi atšķirībā no eiropiešiem kaķus cienīja un turēja godā. Kā vēsta leģenda, Muhamedam, kas ļoti mīlēja kaķus, bija jāceļas un jāiet, bet uz platās piedurknes gulēja viens no kaķiem. Lai neiztraucētu mīluli, Muhameds aizgāja ... nogriezis piedurkni. Arī Japānā kaķi ir iekarojuši vispārēju atzinību: peles dievina zīdtārpiņus, bet kaķi peles. Uzlecošās saules zemē kaķi kopš seniem laikiem uzskata par viena Tokijas tempļa aizbildni, kur tas ir atainots ar paceltu labo ķepu: tā ir Maneki-Keko, kaķene – laimes un veiksmes aizbildne. Kaķis ir arī literārs tēls (atcerēsimies Runci zābakos vai kaķi Behemotu Bulgakova “Meistarā un Margaritā”). Ne mazāku artavu tas ir devis arī zinātnē. Franču pētniekam Bernāram Kurtuā, brokastojot savā kabinetā, uz pleca sēdēja viņa mīlulis. Kaķim tas apnika, viņš nolēca uz galda un sasita mēģenes ar reaktīviem. Šķidrumi, kas bija tajās, sajaucās un ķīmiskās reakcijas rezultātā gaisā pacēlās violetu tvaiku mākonis. Kad tas nosēdās, Kurtuā pamanīja uz priekšmetiem kristāliskas nogulsnes. Tas bija tajā laikā neatklātais brīvais jods. Tā, pateicoties kaķim, bija izdarīts nozīmīgs zinātnisks atklājums. Dāņu zinātnieks Finzens pievērsa uzmanību neparastai slima kaķa uzvedībai. Dzīvnieks sēdēja uz mājas jumta. Kā tik viņam tuvojās ēna, viņš uzreiz pārgāja uz jaunu vietu, ko apspīdēja saule. Tādus manevrus kaķis atkārtoja vairākkārt. Un Finzens aizdomājās. Vai tik ar saules stariem nevar ārstēt cilvēku? Uzticoties kaķa instinktam, zinātnieks sāka eksperimentus. Tie parādīja, ka labvēlīgi iedarbojas violetā spektra stari. Tad arī tika ieteikts izmantot ultravioletos starus ārstnieciskos nolūkos. Šī ideja tika veiksmīgi īstenota, par ko Nilss Rūbergs Finzens saņēma Nobela prēmiju. Savulaik Čārlzs Darvins norādīja uz āboliņa sēklu ražas atkarību no kaķu skaita. Kaķi iznīcina peles, peles izposta kameņu ligzdas, bet kamenes apputekšņo āboliņu. Un tā, jo vairāk kaķu, jo mazāk peļu, jo mazāk peļu, jo vairāk kameņu un lielāka sēklu raža. Bet cilvēks, kas iesējis sēklas, iegūst barību lopiem. Un tā iznāk, ka savā ziņā kaķi palīdz cilvēkam iegūt piena produktus un gaļu. Slavenais vācu zoologs Brēms uzskatīja, ka starp citiem zīdītājiem (izņemot pērtiķus) kaķiem ir visaugstākā intelekta pakāpe. Viņi ir pacietīgi, apķērīgi, sevišķi uzmanīgi, un tiem ir zibenīga reakcija. ASV Ņūmeksikas štata pilsētiņas Laskruses bankā iebruka laupītāji, viņi lika kasierim nostāties ar seju pret sienu un atņēma seifu atslēgas. Kaķis Kaspars, kas līdz tam mierīgi snauda uz palodzes, nolēca uz grīdas un nemanāmi uzgūlās uz trauksmes signalizācijas pedāļa zem galda. Policijas iecirknī ieslēdzās signāls “Bankas aplaupīšana”. Angļu kalpotājas Dorotijas Kenedijas mājā naktī ielavījās zagļi un sāka draudēt saimniecei, pieprasot naudu. Un te viņiem virsū metās saniknotais runcis Laki. Šņācot un spļaudoties viņš saplēsa vienam zagiim drēbes, saskrāpēja to, bet pēc tam klupa virsū otram. Apjukuši no negaidītā uzbrukuma, laupītāji izlēca pa logu. Ir aprakstīti daudzi gadījumi, kad kaķi drosmīgi aizstāv savus saimniekus, biežāk bērnus, no čūskām, kuras viņi zibenīgi ķer ar zobiem un nokož. Ne visi droši vien zina, ka kaķi var kalpot valsts dienestā. Tā, lai peles nesabojātu pasaulslavenā Britu muzeja nenovērtējamo kolekciju, tā štatā oficiāli ir “kaķu rota” no sešiem kaķiem. Katrs saņem 50 mārciņu gadā. Lai kaķus neviens neaiztiktu un visi apmeklētāji zinātu, ka tie ir “muzeja darbinieki”, viņiem izdod uniformu – katram ap kaklu apsieta liela dzeltena lente! Analoģiskā darbā piestrādā kaķi arī dažās Londonas pasta nodaļās. ... |
Komentāri (0)